Abi viņi vēlējās lielākas un greznākas mājas, bet rocība neļava.
Cilvēks, kurš dzīvoja zemeslodes kreisajā pusē, sprieda tā: rocība man neļauj tikt pie greznāka nama un visdrīzāk viss mans mūžs būs jāpavada šaja pašā necilajā namiņā. Ko tur daudz gausties, uzlabošu to, lai tā būtu jaukāka. Viņš nopirka košas krāsas un nokrāsoja sienas un jumtu. Daudz naudas nevajadzēja, jo tas bija ļoti mazs namiņš. Veco logu nomainīja pret jaunu un glītāku. Ieeļļoja durvīm eņģes lai nečīkst. Nokrāsoja dēļu grīdu. Uzmūrēja mazu krāsniņu. Ienesa galdiņu un gultu. Pie sienas pielika savu mīļāko fotogrāfiju. Apsēdās un priecājās. Katru dienu viņš kopa savu būdiņu. Divreiz gadā mazgāja vienīgo logu. Vasarā pļāva zālāju ap māju, ziemā šķūrēja sniegu no taciņas. Gādāja malku ziemai un tīrīja skursteni. Nebija tādas dienas, kad cilvēks nerūpētos par savu namiņu.
Cilvēks, kurš dzīvoja zemeslodes labajā pusē rīkojās pavisam savādāk. Viņš tik ļoti ilgojās pēc lielākas un krāšņākas mājas, ka nevarēja samierināties ar savu mazo un necilo. Viņš sprieda tā: kāpēc kaimiņam tur aiz loga ir liela un grezna māja, bet man nav. Es negribu visu savu atlikušo mūžu pavadīt šajā mazajā un šaurajā ūķī. Kaut man būtu tāda māja, kā kaimiņam. Bet rocība viņam neļāva.
Tā viņš sēdēja augām dienām un skatījās pa mazo lodziņu uz kaimiņa māju. Viņa mājiņā drīz vien tiešām nebija patīkami, jo krāsni neviens nekurināja, traukus nemazgāja, grīdu neslaucīja un citu neko arī nedarīja, lai tur būtu mājīgi. Cilvēkam nebija laika to darīt. Viņš sēdēja un skatījās uz kaimiņu māju. Pēc darba mājās iet viņam negribējās, jo tur bija drēgni un netīrīgi. Jau iztālēm redzot savu namiņu, viņam palika kauns, ka tas pieder viņam.
Lai nebūtu tik drīz jādodas mājās, viņš nolēma izmest kādu līkumu gar kaimiņa māju. Jā tā tiešām bija skaista. Apkārt glīts mauriņš, sienas, kā vakar krāsotas, logi tik grezni. Pa vienu logu varēja redzēt virtuvi. Ak, kas par virtuvi! Citā logā bija redzama viesistaba. Ak, kaut es varētu būt tas viesis, kuram tur būtu ļauts nedaudz uzkavēties. Citiem logiem bija glīti aizskari. Cilvēkam tā vien kārojās zināt, kas ir tajās izstabās aiz aiskariem, bet neredzēja. Viņš izstēlojās plašu guļamistabu ar lielu, lielu un mīkstu, mīkstu gultu. Tur pat blakus varētu būt vannas istaba ar apsildāmām grīdām. Ak kaut es varētu tur kādreiz nomazgāties un ielīst mīkstajā gultā.
Beng!
Cilvēks ar pieri atsitās pret savas mazās un necilās mājas notekcauruli, kas bija atkarājusies no mājas un taisījās nokrist pavisam. Cilvēks sadusmojās un spēra ar visu spēku pa notek cauruli. Tā atrāvās no mājas stūra un nogāzās ar lielu troksni uz taciņas durvju priekšā. "Nemaisies pa kājām!" nobļāvās cilvēks, paspēra to sāņis un iegāja savā mazajā namiņā. Durvis vien žēli nočīkstēja aiz viņa. Aizstaisīt tās nevarēja, jo ar laiku tās bija sabojājušās. Tā mēdz gadīties, kad par durvīm nerūpējas.
Cilvēks apsēdās pie lodziņa, lai skatītos uz kaimiņa grezno māju. Logs bija pa visam netīrs, jo nebija laika to notīrīt. Bija izberzēti tikai divi nelieli caurumiņi. Viens vienai acij, otrs otrai acij. Pakš! Cilvēkam tieši uz galvas uzpilēja lietus lāse. Izrādās jumts arī caurs. Pa durvju šķirbu svilpoja vējš. Iekšā drēgni. "Kāda jēga man vispār no šīs būdas?! Tad jau labāk sēdēt ārā!" Tā arī izdarīja. Nosēdās ārā pie namiņa un skatījās uz kaimiņu māju. Sēdēja un skatījās, skatījās un sēdēja. Kamēr nolēma: "Braukšu ekskursijā apkārt zemes lodei! Mājās tā pat man nepatīk, vismaz pasauli redzēšu. Apskatīšu, kādas mājas ir citur. Varbūt man laimējas un dabūšu kādu labāku.
Cilvēks, kurš dzīvoja labajā zemeslodes pusē, sāka apceļot zemeslodi. Ceļoja un ceļoja, skatījās un brīnījās. Māja pie mājas. Lielas un mazas, greznas un vienkāršas. Savrupmājas un veseli ciemi. Izrādās, ka ļoti daudzas bija daudzdzīvokļu mājas. Tādu, gan viņš negribētu. Savs ir savs.
Pēc garā ceļojuma viņš nonāca kādā glītā nelielā namiņā. Tur dzīvoja tas cilvēks no kreisās zemeslodes puses. Viņš tika laipni uzņemts, pacienāts ar siltu tēju un nosēdināts pie krāsniņas sasildīties, jo bija vēls rudens un ārā lija lietus.
Cilvēks no labās zemeslodes puses sēdēja un domāja. Beigās teic cilvēkam no kreisās zemeslodes puses: "Tev gan ir jauka mājiņa. Glīta, silta, mājīga. Tu gan vari būt laimīgs un ar prieku nākt mājās. Laigan tava mājiņa ir maziņa, toties patīkama, ne tāda ka mana vecā būda, uz kuru negribās ne skatīties, kur nu vēl iet iekšā."
Cilvēks no kreisās zemeslodes puses klusēja un neko neatbildēja, jo viņš zināja, kāpēc viņa mājiņa ir tik jauka.
